).jpg)
Lauris Pionieris, zināms arī kā Ludits par sevi ziņu ir sniedzis maz. Varu tikai pateikt, ka viņš ir dzimis Rīgā un, ja var ticēt draugiem.lv atrodamajai informācijai, 2002. gadā izdevis albumu Manas istabas ieraksti. Gadus desmit vēlāk mākslinieks ar bītmeikera Bass Planet palīdzību laida klajā Ķermenī EP. Uzreiz varu atzīties - albumu noklausījos tikai tagad, 2023. gadā. Kādēļ tā? Nu, '11. gadā manā pleijerī griezās PKI un SIS, un varbūt vēl citi ārtisti. Arī repa tusiņos Ludits sastopams laikam baigi nebija. Vēl jo mazāk zinu, kur un ar ko viņš nodarbojas mūsdienās. Bet nu labi, redzēsim, vai šis pionieris tur līdzi pārējiem amata brāļiem. Vai vismaz tiem, kuru darbus man ir gadījies dzirdēt. Spiežam play.
Lai Veras vaļā visiem tiem, kam ciet. Jau šeit autors pats atzīst, ka nav tas produktīvākais repotājs, bet gaidīts ir gana, un jālaiž vien ārā gadiem ilgi sarakstītais. Citi iemesli šī minialbuma tapšanai sniegti netiek. Ludits piemin, ka ir veiksmīgi atmetis intensīvu marihuānas lietošanu, bet par to vēlāk. Jocīgi par to runāt dziesmā, kur kā viesmākslinieks izvēlēts Mazais Zaļais. Skaitīšanas maniere ir stipri īpatnēja. Ar ko lai salīdzina.. Āķim albumā "Lūpā" 6. dziesmā (tā to dziesmu arī sauc.. 6. dziesma..) ir līdzīgs piegājiens. Spoken word? Šeit gan šī pieeja tiek piekopta visā albuma garumā, kas ir, maigi izsakoties, kaitinoši.
Uzziņai - ir eksistējis tāds kolektīvs kā Pionieri, kur Ludits bija Viens no sešiem. Pārējie pieci ir Pikaso, Nātre, PG, Arča un Flash (arī zināms kā Pionieris). Lauris, izrādās, zināmu laiku ir atradies ārpus Latvijas, kā pats saka, mācīties. Viņš ir pateicīgs pārējiem, ka viņa prombūtnes laikā nekas nav apstājies. Beigas klausītājs tiek informēts, cik svarīgi ir būt oriģinālam, lai gan par to runāt ne tad, ne tagad nav bijis pārāk oriģināli. Ja pionieris, tad tāds tu uz mūžu.. This didn't age well.
Zināmam cilvēku lokam tuvu tēmu Ludits aizskar dziesmā Pieradums slikts ieradums. Lai salīdzinātu, kā bija tad un kā ir tagad, uzmeklēju dziesmu PiiPauze. Kad tā tapusi, nezinu, bet varētu būt 2000'o gadu vidus. Lauris apsēžas un piededzina, bēdu nebēdājot. Ja godīgi, es ļoti labprāt dzirdētu dziesmu, kur viņš apraksta bezmiegu, drebuļus, apetītes zudumu, pārmērīgu svīšanu un citas jautrības, kas mēdz piemeklēt kaislīgus velna kāposta lietotājus, kuri aiziet aukstajā tītarā. Autors uzsver, ka par lietām vajag stāstīt maksimāli vienkārši. Tā, protams, var darīt, neviens nav aizliedzis, bet es stipri šaubos, vai šāda metode iet kopā ar mūziku, kas tomēr ir radoša nodarbe.
Domājams, Kraujas malā ir izvēlēta kā pozīcija, kur atrodoties, loģiskais nākamais solis ir pārbaudīt, vai gravitācija joprojām darbojas. Metaforiski, protams. Nezinu, vai šeit ir runa par atvadām no sātana brokoļa, vai citiem zīmīgiem soļiem un izvēlēm autora dzīvē, bet fakts ir vienkāršs. Kļūdas gadās, it īpaši tiem, kas dzīvi svin. Ja ir vēlme pēc kādām pārmaiņām, ir jāšķērso savas šaubas un bailes. Tā nu tas ir. Es varētu šķendēties, ka autors šeit nepasaka absolūti neko jaunu, vai arī pat necenšas iepriekš pateikto pasniegt tā, kā to vēl neviens nav darījis, bet, tā kā man to neviens nav solījis, to darīt liekas negodīgi. Fuck, dzīve ir netaisna.
Interesantā kārtā vesterns Blueberry (2004), uz ko autors atsaucas dziesmā Jaunu dienu sveicot, ir tikpat viduvējs, kā pati dziesma. Un es klausījos vairākas reizes. Ir grūti iedziļināties tekstā, kur nav nekā dziļa. Laikam jau tie belcebula salāti nudien ir atstājuši savu ietekmi. Mēs pieaugot maināmies, nemitigi mācāmies ko jaunu, tiecamies pēc pozitīvam pārmaiņām, cenšamies nevainot apkārtējos savās nebūšanās, viss ir iespējams, nevajag sevī krāt ļaunumu un tādā garā. Piedziedājumā drusku fonētiskās rotaļas. Vēl pietrūkst vārdi "vidū" un "voodoo".
Tālāk Solī raitā autors šķērso Daugavu. Šis maršruts arī man ir labi zināms. No labās uz kreiso, no kreisās uz labo. Salīdzinot abus krastus, Ludits priekšroku dod kreisajam, jo tur ir viņa iemīļotais Āgenskalna klusums un miers. Tā kā arī es tur dabūju kādu laiku padzīvot, man būtu interesanti, ja vairāk tiktu minētas kādas konkrētas vietas, kur norisinājušies rajona piedzīvojumi. Ja ir vēlme dalīties ar piedzīvoto, jauki, bet vai tiešām vajag to darīt virspusēji un tikai garāmejot. Soļo, soļo, soļo, soļo...
Teikšu godīgi, vienīgais (pagaidām) moments, kad LVHH ierakstā bērna balss kalpo kā pienesums, ir Gustavo dziesma Daudz laimes, kur dzirdam viņa māsasmeitu. Nu sirsnīgi. Pirms tam mums bija pāris skiti Ozola albumos, bez kuriem vismaz es mierīgi būtu dzīvojis tālāk. Dziesmā Kārdinājums vājums dzirdams RitmaDziedātājs, kurš varbūt Laurim ir dēls vai kāda cita tuva persona, ok, izpildītājs gribēja dziesmā iekļaut kaut ko tādu, labi.. Es nenoķēru brīdi, kad tas dotu jebkādu pienesumu. Eminems dziesmā My Dad's Gone Crazy ielika meitu Heiliju, kura saka, ka ar papuci vairs nav riktīgi. Tur tas bija vajadzīgs un vietā. Šeit? Nu labi, lai jau. Gan saturiski, gan bīta ziņā varētu būt mans favorīts.
Savs ķermenis būtu jākopj, jāsaudzē un jāseko līdzi tā izmaiņām. Man ir zināmi gan tādi cilvēki, kas to dara, gan tādi, kuriem to vajadzētu darīt, gan arī tādi, kuriem laikam ir pie dirsas. Albuma tituldziesma Ķermenī ar Mazā Zaļā dalību mums jautā, kas ir tas, kas paliek pāri, kad nokrīt maskas. Tas, ka mums ir dota tikai viena dzīve un viens ķermenis, nav nekāds jaunums, bet šī vienkāršā patiesība mums no visām pusēm tiek atkal un atkal atgādināta, jo savādāk nevar. Visus pasaules dārgumus tāpat nenopelnīt. Man patīk, ka šeit tas pasniegts neuzmācīgi, bez liekas moralizēšanas.
Albumu noslēdz Mūžība. Mēs ejam pa kalniem un pa lejām. Pirmajā pantā liriskais varonis savu pēdējo dzīves dienu pavada, apkopjot kapus. Nu jā, tā vairāk tāda vecu ļaužu nodarbe. Turpinājumā seko celojums uz aizsauli, kur atrodoties, autors izsaka vēlmi mēģināt vēl. Nu žēl, ka mums katram dots ir tikai viens žetons. Redz, neviens, ko pazīstu, ikdienā pārāk neprāto, diez, cik vēl daudz ir palicis, jo, būsim godīgi, tā nav patīkamākā lieta, par ko uztraukties.
Pēc šādas dziesmas noklausīšanās es paskatījos, ka man šeit ir ap 430 melnrakstu jeb LVHH albumu, par kuriem vēl vēlos kādu dienu jums pastāstīt. Bez tā man ir liekais svars, mazkustīgs dzīvesveids, es smēķēju un litriem dzeru kofeīnu saturošus, saldus dzērienus. Ko es ar to gribu pateikt? Ar vienu mūžību arī man te var izrādīties par īsu.
ahūna vērtējums: Kad šis ieraksts iznāca, arī tad, ja es to būtu noklausījies, es uzreiz pateiktu, ka garlaicīga hujņa, dodiet man PKI. Totāla hujņa nav, Bass Planet muzoni veido kopīgu plūdumu, uz kā šo visu uzlikt. Es neprotu visus reperus vērtēt pēc vienas skalas, jo ir pārāk daudz mainīgo elementu. Un reps ir viens no personīgākajiem mūzikas žanriem, kur no izpildītāja tiek prasīts ne tikai labi izklausīties, bet arī kaut ko pateikt. Nu, kaut ko pateica arī Ludits. Būs apmierinātie, neizpaliks ar' tie, kas viļās. Izskatās, ka es piederu pie tiem otrajiem. 5/10
Komentāri
Ierakstīt komentāru